Home » Psihologu likums

Category Archives: Psihologu likums

Diskusiju cikla “Profesijas reglaments – ko nu?” prezentācijas (14.10.2017.)

PREZENTĀCIJAS:

Saeima pēc vairāk nekā piecus gadus ilga darba pieņem Psihologu likumu

Pēc vairāk nekā piecus gadus ilga darba Saeima ceturtdien, 30.martā, galīgajā lasījumā atbalstīja Psihologu likumu, kas regulēs psihologu profesionālo darbību Latvijā.

Psihologu likumu atbalstīja 58 deputāti, bet pret to bija 19 un neviens balsojumā neatturējās.

Likums definē psihologa profesionālo darbību, paredzot, ka patstāvīgi to var veikt tikai sertificēts psihologs. Lai iegūtu tiesības pretendēt uz psihologa sertifikātu, pēc izglītības iegūšanas personai būs vismaz gads jāstrādā psihologa-uzrauga pārrraudzībā.

Psihologu specializācija paredzēta sešās darbības jomās – izglītībā un skolu psiholoģijā, darba un organizāciju psiholoģijā, klīniskajā un veselības psiholoģijā, juridiskajā psiholoģijā, konsultatīvajā psiholoģijā un militārajā psiholoģijā, informē Saeimas Preses dienestā.

Informāciju par Latvijā praktizējošiem psihologiem apkopos psihologu reģistrā. Tā pārzinis būs Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD), kas nodrošinās reģistra publisku pieejamību.

Par psihologa reģistrāciju būs maksājama valsts nodeva.

Likumā noteikts, ka psihologa profesionālo darbību ir tiesīga veikt persona, kas apguvusi valsts akreditētu bakalaura studiju programmu psiholoģijā un maģistra studiju programmu psiholoģijā, kuru kopējais apjoms ir vismaz 200 kredītpunkti. Turklāt vienai no apgūtajām studiju programmām jābūt profesionālajā studiju programmā.

Līdz šim praktizējošiem psihologiem ar atbilstošu izglītību un darba pieredzi būs noteikts trīs gadu pārejas periods un sertifikāta saņemšana būs obligāta no 2020.gada.

Savukārt psihologi ar zemāku izglītības līmeni un pieredzi līdz 2022.gadam varēs praktizēt psihologa-uzrauga pārraudzībā. Visos gadījumos personām, kas veic psihologa profesionālo darbību, būs jāreģistrējas psihologu reģistrā.

Psihologu profesionālās darbības izvērtēšanai un uzraudzībai veidos īpašu Psihologu sertifikācijas padomi, ko veidos izglītības un zinātnes ministrs un kurā iekļaus piecus valsts institūciju pārstāvjus un pa diviem pārstāvjiem no Latvijas Psihologu apvienības un Latvijas Psihologu asociāciju federācijas.

Savukārt psihologu sertifikāciju veiks šim nolūkam izveidotas komisijas. Psihologa sertifikāts būs jāatjauno ik pēc septiņiem gadiem.

Likums stāsies spēkā no nākamā gada. Likumprojektam ir ļoti ilga vēsture. Saeimas iepriekšējais sasaukums ar regulējumu sāka strādāt vēl 2011. gadā, atgādināja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (Zaļo un zemnieku savienība).

“12. Saeima ir strādājusi ar šo likumprojektu no 2014. gada 15. decembra. Un tagad likumprojekts ir sagatavots trešajam lasījumam. Kaut gan tas arī nav raksturīgi, izstrādājot likumprojektus, bet diemžēl tā nu ir, ka uz trešo lasījumu mums ir 116 priekšlikumi,” sacīja Barča.

“Un līdzās likumprojektam “Psihologu likums” ir otrs likumprojekts – grozījums likumā par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu. Līdz ar to psihologs tiek atzīts par reglamentētu profesiju,” norādīja Barča.

Jau ziņots, ka, skatot Saeimā Psihologu likumu, iezīmējās krasas nozares organizāciju viedokļu atšķirības. Tā Latvijas Psihologu arodbiedrība iesniedza Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā atklāto vēstuli, ar kuru pauž būtiskus iebildumus pret likumu. Pretēju viedokli, atbalstot likumprojektu, pauda citas psihologu organizācijas.

Pašlaik psihologi ir minimāli kontrolēti, taču jaunajā kārtībā psihologiem būs obligāti jāiegūst sertifikāts un tie tiks dalīti jomās. Šie likumprojekta aspekti sašķēluši nozares organizācijas.

Pārpublicēts no http://www.lsm.lv

Skaidrojums par psiholoģijas darbības jomām

1)    Izglītības un skolu psiholoģijas darbības joma – psihologs strādā skolā, pirmsskolā vai citā izglītības iestādē,  veicot izpēti un konsultēšanu bērniem, jauniešiem, viņu vecākiem un skolotājiem, lai risinātu bērnu mācīšanās grūtības vai viņu emocionālas, kognitīvas vai uzvedības problēmas, kā arī veicinātu pozitīvu pašizaugsmi izglītības psihologi var strādāt arī kā neatkarīgi/ privāti konsultanti
2)    Klīniskās un veselības psiholoģijas darbības joma – psihologs strādā slimnīcā, poliklīnikā, sociālajā dienestā, krīzes centrā,  vai privātpraksē un veic izpēti un konsultēšanu klientiem, kuri vēlas risināt emocionālas, kognitīvas vai uzvedības problēmas, un veicinātu pozitīvu pašizaugsmi
3)    Darba un organizācijas psiholoģijas darbības joma – psihologs strādā organizācijā vai privātpraksē un, izmantojot psiholoģijas metodes, pēta vai ietekmē cilvēka vai grupas uzvedību darba kontekstā
4)    Juridiskās psiholoģijas darbības joma – psihologs strādā tiešā sadarbībā ar tiesību sargājošajām iestādēm, veicot psiholoģiskās izpētes un piedaloties nopratināšanās, kā arī citos ar tiesu saistītos procesos
5)    Konsultatīvās psiholoģijas darbības joma – psihologs palīdz indivīdiem risināt plaša spektra problēmas, sniedzot atbalstu par personiskajiem, attiecību, darba vai skolas jautājumiem, palīdzot uzlabot cilvēku psiholoģisko labklājību un risinot problēmas dažādās dzīves situācijās
6)    Militārās psiholoģijas darbības joma – psihologs strādā vai profesionālā militārā dienesta virsnieks dien NBS, veic izpēti un konsultēšanu, kā arī izmanto psiholoģijas teorijas un metodes, lai pētītu militārās vides faktorus, kas ietekmē karavīru profesionālo sniegumu un kaujasspējas

Kā būs ar ārzemēs iegūtu izglītību?

Jautājumi saistībā ar Psihologu likumu kļūst arvien aktuālāki, tādēļ biedru un citu interesentu pārdomas un komentārus maksimāli cenšamies atspoguļot plašākai publikai. Līdztekus citām, esam saņēmuši arī šādu vēsuli. 

Vienmēr esmu bijusi par Psihologu likumu, tomēr nesen kaut kā iedomājos – kas būs ar cilvēkiem, kuri ir ieguvuši psihologa izglītību padomju laikos Krievijā, Ukrainā vai citās ārzemēs (ar ASV droši vien nav nekādu problēmu)? Vai viņiem ir paredzēta izglītības pielīdzināšana? Jo es pazīstu dažus tādus psihologus, kuru praktisko darbību ļoti  cienu un uzskatu viņus par profesionāļiem. Un nevaru apgalvot, ka viņu profesionālā domāšana ir novecojusi un padomistiska. Zinu arī, ka daudzi no LU kādreiz pie viņiem ir gājuši semināros un guvuši daudz praktisku atziņu. Vai viņi netiks “izmesti no laivas”? Jo mums ir zināms vēsturisks konteksts, kuru nevar pilnībā izslēgt. Vai arī es lieki satraucos? Vai kāds varētu palīdzēt man tikt skaidrībā ar šo jautājumu? Varbūt likumā jāpiemin kaut ko par to izglītību, kas iegūta ārzemēs vai pirms neatkarīgas Latvijas izveidošanos, lai mazinātu to cilvēku trauksmi, kas cīnas pret likumu?

***

Atbilde
Labdien!

Šie psihologi pat ir daudz labāk aizsargāti nekā tie, kuri izglītību ieguvuši Latvijā līdz 2006. gadam. Visiem kolēģiem, kuriem ir ārvalstīs iegūta izglītība un ārzemēs izsniegti augstākās izglītības diplomi, ir iespēja šos diplomus atzīt. Šī procedūra darbojas jau ilgstoši un ceru, ka lielākā daļa savus diplomus jau ir atzinuši. Ja nē, tad tas joprojām ir izdarāms. Likumprojekts paredz, ka visi atzītie diplomi ir derīgi sertifikācijas procedūrai (paralēli tam būs jāiesniedz dokuments par diploma atzīšanu). Protams, katram tālāk ir jāskatās, kādam izglītības līmenim atbilst atzītais diploms. Droši vien nav iespējams, ka dažu mēnešu kursi ārzemēs tiks atzīti kā pilna psihologa izglītība.
Te ir iespējams iepazīties ar atzīšanas procesu: http://www.aic.lv/portal/arvalstu-diplomu-atzisana
Psihologa profesija gan pagaidām vēl nav reglamentēto profesiju sarakstā, bet sagaidāms, ka tiks iekļauta.
Vēl varētu piebilst, ka Pārejas noteikumos paredzēts, ja ir pilna izglītība psiholoģijā (iegūta līdz tam 2006. gadam) , bet tās ietvaros nav bijusi supervizētā prakse vai kredītpunktu apjoms ir mazāks, kā nepieciešams, persona var pretendēt uz sertifikātu, kārtojot pārbaudījumu, bet nav nepieciešama ne papildus izglītība, ne jaunas supervīzijas. Ir iesniegti arī priekšlikumi, ka pat pārbaudījumu nevajadzētu šinī gadījumā, bet šo priekšlikumu apspriešana vēl turpinās.
Ar cieņu,
Vineta Silkāne
Ieva Baumane

Par piecu gadu praksi, nosacījumiem, lai kļūtu par supervizoru un metadoloģijas jautājumiem

Biedre: “Vēlējos pārjautāt, kā būs ar speciālistiem, kuri ieguvuši maģistra grādu 2007. gadā un kuru darba stāžs profesijā ir vismaz pieci gadi, taču pēdējos trīs gadus pamata darba vieta ir saistīta ar psiholoģiju tikai daļēji?
Nākamais jautājums – kādā kārtā varēs kļūt par supervizoru?
Trešais jautājums – par metodoloģijas sakārtošanu. Diemžēl, ir dzirdēts, ka daži kolēģi strādā pie šī jautājuma, taču nav skaidrs, kā īsti ir pavirzījusies šī prakse. Jo, jāsaka atklāti, ka joprojām daudzi psiholoģi  (piemēram skolas) strādā ar tik dažādām metodikām, kas noteikti atspoguļojas arī atzinumos un citos dokumentos.”

Atbild LPB padomes locekle Ieva Baumane: “Paldies par Jūsu jautājumiem!

1. Balstoties uz patreizējo likumprojekta versiju (kuras apspriešana vēl turpinās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā), ir minēts, ka jāveic profesionālā darbība pēdējos trīs gadus, bet nav pateikts, ka psihologa profesionālajai darbībai ir jābūt pilnas slodzes darbam, lai saņemtu sertifikātu (respektīvi, nav šķēršļu, lai Jūs nevarētu sertificēties Pārejas perioda laikā). Ir arī iesniegti arī priekšlikumi no deputātu puses, ka nepieciešamās pieredzes apjoms būtu kopumā vismaz 5 gadi, no kuriem vismaz gads ir pēdējo trīs gadu laikā – respektīvi, šīs ir pat ir mazākas prasības attiecība pret pieredzi, zinot, ka ļoti daudzi psihologi strādā nepilnas slodzes darbu vai apvieno to ar darbošanos citās jomās.
Tomēr pilnīgu atbildi – kādas tad īsti būs pieredzes prasības, mēs uzzināsim tad, kad likumprojekts būs apstiprināts Saeimā 3.lasījumā.
2. Lai kļūtu par supervīzoru, ir jābūt psihologa sertifikātam un 5 gadu ilgai darba pieredzei attiecīgajā jomā. Nav pagaidām detalizēti aprakstīts vai un kāds pārbaudījums būtu jākārto supervīzoram.
3. LPB Padomei un Valdei ir bijušas vairākas tikšanās ar Latvijas testu komisiju, kas arī ir ļoti ieinteresēta, pirmkārt, apzināt psihologu izmantotās metodes, ka arī veicināt uzticamu testu lietošanu. Pašreiz mūsu biedrība pati nestrādā aktīvi šīs jomas ietvaros, tomēr esam gatavi iespēju robežās līdzdarboties ar saviem kolēģiem, kas gribētu uzņemties iniciatīvu un beidzot ieviest kaut kādu kārtību metodoloģijas jautājumos.”